es gribu dvēseli izdvašot
uz tavas plaukstas
lai akmens kas tev uz krūtīm
pārvēršas zieda drīksnā
lai dangaina taka
varavīksnā
rīt atvērsies cīruļi
upe degs un meklēs krastu
bet vai tavai plaukstai vajadzēs
vēl vienas pasaules nastu?
man acīs cērt saule rokā guļ zvārgulītis bez mēles
un es gaidu kad tajā iespers zibens
briedis liek man galvu uz pleca
skatu maigu kā tāsi
es zinu tu esi noguris cilvēk
tu vairs mani nevajāsi